Tridentīnas Mise - ārkārtas Mises forma

Termins "latīņu Mise" visbiežāk tiek lietots, lai apzīmētu Tridentīnas Misi - pāvesta Svētā Pija V Misi, kas 1570. gada 14. jūlijā tika izsludināta ar apustulisko konstitūciju. Quo Primum Tehniski tas ir nepareizs apzīmējums; jebkuru Misi, kas tiek svinēta latīņu valodā, pareizi dēvē par "latīņu Misi". Tomēr pēc tam, kad tika izsludināts Novus Ordo Missae , pāvesta Pāvila VI Mise (tautā dēvēta par "Jauno Misi"), 1969. gadā, kas pastorālu apsvērumu dēļ ļāva biežāk svinēt Misi tautas valodā, termins "jaunā Mise" tika aizstāts ar terminu "Jaunā Mise". Latīņu Mise tiek lietots gandrīz tikai attiecībā uz tradicionālo latīņu Misi - Tridentīna Misi.

Rietumu Baznīcas senā liturģija

Pat frāze "Tridentīnas Mise" ir nedaudz maldinoša. Tridentīnas Mises nosaukums cēlies no Tridentas koncila (1545-63), kas tika sasaukts galvenokārt kā atbilde uz protestantisma uzplaukumu Eiropā. Tomēr koncils pievērsās daudziem jautājumiem, tostarp tradicionālās latīņu rituālās Mises modifikāciju izplatībai. Lai gan Mises būtiskākie elementi bija palikuši nemainīgi kopšGregorija Lielā laikā (590-604) daudzas diecēzes un reliģiskie ordeņi (īpaši franciskāņi) bija pārveidojuši svētku kalendāru, pievienojot daudzas svēto dienas.

Mises standartizēšana

Pēc Tridentas koncila norādījumiem pāvests Pijs V visām Rietumu diecēzēm un reliģiskajiem ordeņiem, kas nevarēja pierādīt, ka vismaz 200 gadus ir izmantojuši savu kalendāru vai modificētu liturģisko tekstu, uzlika pārskatītu misāli (Austrumu baznīcas, kas ir savienībā ar Romu, bieži sauktas par Austrumu ritu katoļu baznīcām, saglabāja savu tradicionālo dievkalpojumu).liturģijas un kalendāri.)

Papildus kalendāra standartizēšanai pārskatītajā misālē bija nepieciešams arī ieejas psalms (t. i., "ieejas psalms"). Introibo un Judica mani ) un grēku nožēlas rituālu ( Confiteor ), kā arī pēdējā evaņģēlija (Jņ.ev.1:1-14) lasījums Mises noslēgumā.

Teoloģiskais bagātība

Tāpat kā Austrumu Baznīcas liturģijas, gan katoļu, gan pareizticīgo, arī Tridentīnas latīņu Mise ir teoloģiski ļoti bagāta. Tekstā ļoti skaidri saskatāma koncepcija par Misi kā mistisku realitāti, kurā tiek atjaunots Kristus Krusta upuris. Kā pasludināja Tridentas koncils: "Tas pats Kristus, kas reiz sevi asiņainā veidā upurēja uz krusta altāra, ir klātesošs unpiedāvāja bez asiņainā veidā "Mises.

Ir maz iespēju atkāpties no Tridentīnas latīņu Mises rubrikām (noteikumiem), un lūgšanas un lasījumi katram svētkam ir stingri noteikti.

Mācības ticībā

Tradicionālais misālmiseāls darbojas kā dzīvs ticības katehisms; gada laikā ticīgie, kas apmeklē Tridentīnas latīņu misi un seko lūgšanām un lasījumiem, saņem pamatīgu mācību par visiem kristīgās ticības pamatprincipiem, kā to māca Katoļu Baznīca, kā arī par svēto dzīvi.

Lai ticīgajiem būtu vieglāk sekot līdzi, daudzas lūgšanu grāmatas un misāliji tika iespiesti ar Mises tekstu (kā arī ikdienas lūgšanas un lasījumi) gan latīņu, gan vietējā valodā.

Atšķirības no pašreizējās masas

Lielākajai daļai katoļticīgo, kuri ir pieraduši pie Novus Ordo , kas tiek lietota kopš 1969. gada pirmās adventes svētdienas, ir acīmredzamas atšķirības no Tridentīnas latīņu Mises. Lai gan pāvests Pāvils VI tikai pieļāva vietējās valodas lietošanu un Mises celebrēšanu ar seju pret tautu noteiktos apstākļos, tagad abas ir kļuvušas par standarta praksi. Tradicionālā latīņu Mise saglabā latīņu valodu kā dievkalpojuma valodu, un priesterissvin Misi, kas ir vērsta pret augsto altāri, tajā pašā virzienā, kurā ir vērsta tauta. Tridentīna latīņu Mise piedāvāja tikai vienu Euharistisko lūgšanu (Romas kanons), savukārt sešas šādas lūgšanas ir apstiprinātas lietošanai jaunajā Mises laikā, un vietēji ir pievienotas vēl citas.

Liturģiskā daudzveidība vai apjukums?

Pašreizējā situācija zināmā mērā atgādina Tridentas koncila laiku. Vietējās diecēzes - pat vietējās draudzes - ir pievienojušas Euharistijas lūgšanas un pārveidojušas Mises tekstu, kas ir Baznīcas aizliegta prakse. Mises svinēšana vietējā valodā un pieaugošā iedzīvotāju migrācija ir novedusi pie tā, ka pat vienā draudzē var būt vairākas Mises, kas tiek svinētas citā valodā.Daži kritiķi apgalvo, ka šīs izmaiņas ir mazinājušas Mises universālumu, kas bija redzams stingrā rubriku ievērošanā un latīņu valodas lietošanā Tridentīnas latīņu Mises laikā.

Pāvests Jānis Pāvils II, Svētā Pija X biedrība un Ecclesia Dei

Reaģējot uz šo kritiku un atbildot uz Svētā Pija X biedrības (kas turpināja svinēt Tridentīnas latīņu misi) šķelšanos, pāvests Jānis Pāvils II izdeva vēstuli. motu proprio 1988. gada 2. jūlijā. Dokuments ar nosaukumu Ecclesia Dei , paziņoja, ka "visur ir jāizrāda cieņa pret visu to, kas ir piesaistīti latīņu liturģiskajai tradīcijai, plaši un dāsni piemērojot jau pirms kāda laika Apustuliskā Krēsla izdotos norādījumus par Romas Misāļa lietošanu saskaņā ar 1962. gada tipisko izdevumu", citiem vārdiem sakot, par Tridentīnas latīņu Mises svinēšanu.

Tradicionālās latīņu mises atgriešanās

Lēmums atļaut svinēšanu tika atstāts vietējā bīskapa ziņā, un nākamo 15 gadu laikā daži bīskapi "dāsni piemēroja direktīvas", bet citi to nedarīja. Jāņa Pāvila pēctecis, pāvests Benedikts XVI, jau sen bija paudis vēlmi, lai Tridentīna latīņu Mise tiktu izmantota plašāk, un 2007. gada 28. jūnijā Svētā Krēsla preses dienests paziņoja, ka viņš izdos motu proprio Summorum Pontificum, kas tika publicēts 2007. gada 7. jūlijā, atļāva visiem priesteriem svinēt Tridentīnas latīņu Misi privāti un rīkot publiskas svinības, ja to pieprasa ticīgie.

Pāvesta Benedikta rīcība ir līdzīga citām viņa pontifikāta iniciatīvām, tostarp jaunajam angļu valodas tulkojumam. Novus Ordo izcelt daļu no latīņu teksta teoloģiskās bagātības, kuras trūka tulkojumā, kas tika izmantots pirmos 40 Jaunās Mises pastāvēšanas gadus, ierobežot ļaunprātīgu izmantošanu Mises svinēšanā, kā arī izskaust ļaunprātīgu Novus Ordo , kā arī veicināt latīņu un gregoriāņu dziedājumu lietošanu dievkalpojumā Novus Ordo . arī pāvests Benedikts pauda pārliecību, ka plašāka Tridentīnas latīņu Mises svinēšana ļautu vecākajai Misei kalpot par standartu jaunākās Mises svinēšanai.